Vai Cibiņš bija lāga zēns?

Rakstā tiek analizēts Jāņa Poruka latviešu klasikas novele “Kauja pie Knipskas”. Stāsts lielāko daļu laika kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem ir iekļauts pamatskolu un vidusskolu skolēnu obligātās (vai ieteicamās) lasāmvielas sarakstos. Galvenais varonis Cibiņš bieži tiek uztverts un skolēniem pasniegts kā miermīlības un neagrisivitātes simbols, tādēļ Cibiņš populārajā diskursā bieži tiek izmantots kā miermīlīgu centienu piemērs latviešu kultūrā. Lai gan stāsts ir izdomāts, tam ir divas saiknes ar Latvijas realitāti – pirmkārt, tas diezgan labi attēlo skolu realitāti Latvijā gan 19. gadsimta beigās, gan mūsdienās, un, otrkārt, kā paraugu rādošs piemērs tas ir ietekmējis vairākas latviešu paaudzes. Šajā rakstā stāsts tiek izmantots kā etnogrāfisks teksts, un tiek jautāts, cik miermīlīgs patiesībā ir Cibiņš un vide, kurā viņš dzīvo. Salīdzinot šķērskultūru antropoloģiskos datus par miermīlīgām sabiedrībām, rakstā tiek apgalvots, ka patiesībā ne Cibiņš, ne vide, kurā viņš dzīvo, nav miermīlīga vai spējīga uz miermīlīgu dzīvi. Gluži pretēji – visa sabiedrības struktūra un tās institūcijas ir tādas, kas raksturīgas sabiedrībām, kas vairāk orientējas uz vardarbīgu un individuālistisku personību izglītošanu. Ekstrapolējot secinājumus uz mūsdienu Latviju, rakstā tiek arī apgalvots, ka mūsdienu Latvijas sabiedrība ir līdzīgi orientēta uz vardarbību un individuālismu, kas var kavēt sabiedrības attīstības centienus.