Krīzes komunikācija: sabiedrības iespējošana vai drauds subjektīvai drošības uztverei

Covid-19 izplatība Latvijā radīja daudzas pārdomas par valsts spēju operatīvi risināt krīzi, tai skaitā īstenot krīzes komunikāciju tādā veidā, lai sabiedrība kļūtu par partneri un mazinātu pieaugošās bailes par efektīvu tās pārvaldīšanu. Šīs nodaļas mērķis ir noskaidrot, kā valdība nodod sabiedrībai vēstījumus par Covid-19 vīrusu un ieviestajiem ierobežojumiem, kādas ziņas publicējuši galvenie sabiedriskie publiskie mediji, kā arī kāda ir bijusi sabiedrības reakcija un vai tā ir ietekmējusi iedzīvotāju subjektīvo drošības uztveri. Pētījuma gaitā tika identificēts, kas ir krīze, krīzes komunikācijas dzīves cikla posmi un tos raksturojošās pazīmes, bet pēc tam tika atspoguļoti rezultāti, kas iegūti empīriskā pētījumā, monitorējot ziņas, sākot ar 1. martu līdz 12. maijam, un izmantojot kvalitatīvo kontentanalīzes metodi. Covid-19 krīzes pirmā posma analīze pierāda arī to, ka pirmās rokas darbības stratēģija ir visefektīvākā komunikācijas stratēģija krīzes komunikācijā, lai sniegtu skaidru, faktoloģisku informāciju, bet ofensīvo atbilžu stratēģiju vai stratēģisko bezdarbību nebūtu ieteicams izmantot. Balstoties uz Covid-19 pirmā viļņa krīzes komunikācijas analīzi, iespējams secināt: lai informācija tiktu skaidri uztverta, pēc tās būtu jāseko arī attiecīgām darbībām, kas ir skaidras un konkrētas, nevis vairākas reizes uzlabotas, pielāgotas vai pat pilnībā mainītas, jo tas var veicināt sabiedrības neizpratni un nedrošību. Lai izvairītos no kļūdu pieļaušanas potenciālajā Covid-19 trešajā vilnī, lielāka uzmanība būtu jāpievērš jaunas krīzes komunikācijas stratēģijas attīstīšanai, kurā tiktu ņemta vērā arī sabiedrības subjektīvā drošības uztvere.