Jānis Arnolds Lūsis – ģenētiķis un zoologs

Ģenētiķis Jānis Arnolds Lūsis (1897–1979) pēc Ļeņingradas Valsts universitātes beigšanas 1923. gadā palika strādāt Padomju Savienībā gan par pasniedzēju vairākās augstskolās, gan par zinātnisko darbinieku PSRS Zinātņu akadēmijas Ģenētikas institūtā un arī vēl vairākās citās zinātniskajās iestādēs. Ģenētikas institūtā viņš vadīja mājdzīvnieku Ģenētikas un evolūcijas nodaļu, kur organizēja mājdzīvnieku resursu un ģenētikas izpēti Vidusāzijas republikās un Kaukāzā, kā arī Mongolijas Tautas republikā. Šai izpētē viņš piedalījās arī pats. Uz šo pētījumu pamata viņš sastādīja programmas mājdzīvnieku turēšanas apstākļu uzlabošanai un selekcijas darbam. J. Lūsis izplānoja unikālu starpsugu savvaļas kalnu auna arhara krustojumu ar mājas aitām selekcijas sistēmu, kuras rezultātā tika iegūta jauna, augstkalnu ap­stākļiem piemērota arharomerīnu aitu šķirne. Pēc ģenētikas aizliegšanas Padomju Savienībā 1948. gadā J. Lūsis palika bez darba. Viņam pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem tomēr izdevās kļūt par Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātes zooloģijas pasniedzēju. Gan Krievijā, gan Latvijā paralēli oficiālajām pētījumu tēmām viņš veica divpunktu mārīšu ģenētikas, ekoloģijas un evolūcijas pētījumus, kuri pazīstami tālu aiz Latvijas robežām. Pēc ģenētikas reabilitācijas 1964. gadā J. Lūsis atjaunoja ģenētikas pasniegšanu Latvijas Valsts universitātē un veica plašu organizatorisko darbu, lai ģenētika atkal ieņemtu tai pienākošos vietu zinātnes apritē. Latvijā viņš izaudzināja veselu zoologu un ģenētiķu paaudzi.