‘Cerība’, ‘viltus’ un ‘vilšanās’ senajos tekstos: verba<i> vilt </i>un tā atvasinājumu semantika

Raksta mērķis ir, balstoties topošās „Latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas“ šķirkļu materiālā un latviešu valodas seno tekstu korpusā, noteikt, kāda semantika ir bijusi verbam vilt un tā atvasinājumiem latviešu valodas tekstos 16., 17. gadsimtā, analizēt tos konkrētās nozīmju grupās, mēģināt precizēt J. Endzelīna sniegto šīs saknes vārdu semantiskās attīstības skaidrojumu. Tā kā tiem jau indoeiropiešu pirmvalodā novērojamas pretējas nozīmes, mēģināt noteikt, vai arī latviešu valodā šiem vārdiem novērojams šis nozīmes pārmaiņas tips. Rakstā secināts, ka verbam vilt un tā atvasinājumiem latviešu senajos tekstos lielākoties piemīt dažādas negatīvas īpašības un darbības izsakošas nozīmes. Nozīmes attīstība varētu būt bijusi ‘vēlēties’ → ‘cerēt’ → ‘vilināt’ → ‘pievilt, piekrāpt, nodot’, ‘būt viltīgam’. Nozīmes pārmaiņa ‘cerēt’ → ‘vilties’, iespējams, notikusi, mainoties lietojuma kontekstam, vārdu sākot lietot ar negatīvu konotāciju. Pretēju nozīmju rašanās šīs saknes vārdiem ir sarežģītu nozīmes pārmaiņas procesu rezultāts. Spilgtākās tieši latviešu valodas 16. un 17. gadsimta tekstiem raksturīgās šīs saknes vārdu semantikas īpatnības ir vārdu vilties un nevilties lietojums ar nozīmi ‘cerēt’ un ‘necerēt’, vārda vilt lietojums ar nozīmi ‘vilināt’ un vārdu viltība, viltīgs un viltnieks / viltenieks / viltinieks lietojums ar plašāku un vairāk negatīvu nozīmi nekā mūsdienās.